PĻAVNIEKI
reportāžas no dzīvesvietas
1
tālo zvaigznīšu trajektorijas
melnie Visuma caurumu trumi
un manas dzejiskās alegorijas
tumšas kā biznesa noslēpumi
atgāzis galvu es Pļavnieku debesīs
raugos
un mati nakts vējiņā virmo
zinu ka zvaigznes
neviens Klāvam nenesīs
jāpūlas pašam
un tas ir pa pirmo
dzejoļu ķieģelīši un bloki
cits pie cita kārtīgi kraujas
zvaigžņu mūzika
oki — doki
viss ir labi
ja iedvesmots raujas
aprēķināmas top trajektorijas
uzveicami šķiet Visuma trumi
un manas dzejiskās alegorijas
skaidras kā biznesa noslēpumi
2
te kādreiz govis ganījās
vēl tagad ragulopi
gar veikalu kā māži sīkā riksī tek
ak noskretušās apjukušās govis
te tagad liela celtniecība noris
vai redzi, kustoni:
tur tagad pāli dzen
kā mietiņu
kas tavas ķēdes galā
tur piesies daudzus gudrākus par tevi
tie mirkli grozīsies
pa vējam nolieksies
un bērnu balsīs apsveiks paši sevi
3
Pļavnieku vējā
betona sienās dzied armatūra
kā sarkankarogots matrožu koris
un ar izbrīnu
pavadoņi
novēro visu kas Pļavniekos noris
piebrauc viens dzejnieks
un izlien no vāģa
liekas tiešām cienījams skats
tikai dvēsele sen jau
uz knaģa
nevar būt ka viņš nenojauš pats
betona biezoknī svilpo kāds Pāns
decibeli no stabules nāk
restaurators
kāds poļu pans
drusku pēc Polijas ilgoties sāk
betona sienās dzied armatūra
kā sarkankarogots matrožu koris
Pļavnieku vējā
Pļavnieku vējā
šūpojas svilpotājs dzejnieks un polis
dzīvība līgojas komforta skavās
pīķi un erceni Pļavnieku kavā
4
Pļavnieku bērzi
man ļoti žēl
bet Pļavnieki ir tāds
kā hotelis
kur milzums mīkstu cisu
un es kā viesis
apkārt vazājos
kā sasadzēries dzelzsbetona misu
brauc maisīklas
pa Kazakova ielu
un tvertnēs lēni
jaucas drūmais betons
nē puišelīt
tu labāk nevaicā
kamdēļ es birztalā
pa galvu kaklu metos
man ļoti žēl
bet labākais no visa
kas manā dzīvoklī
ir skats uz dažiem bērziem
tie dullie aug vēl
dullie tiešām aug
tur ganās večiņas ar saviem mazmazbērniem
un dvēsle avarē
un dogi dzejas grauž
mazs runcītis par mūsu laikiem pauž
5
Pļavnieku kaķis
pēdīgās kaķenes tuvumā nav
padzīts un apmaldījies es klīstu
un savā dzejiskajā kliedzienā
ielieku dvēseli visu
jaunajā dzīvoklī ielaida mani
laimes nesējus vienmēr dzen projām
pagrabos guļu no miskastēm ēdu
acis pūžņo
es eju bojā
«Šim dzīvokļa saņēmējam ir jāatdod
savas tiesības kaķēniem pērniem
un cietumā jāiet»
es domāju klupdams
pār līķīti rītā
kad eju staigāt ar bērniem
6
«Velci, tēti»
mums Pļavniekos ir kalns
(kur vecā izgāztuve
ar stāvu kranti pēkšņi izbeidzas)
mums Pļavniekos ir kalns
bet tālu
puika mazs
un māsa arī
vienas ragavas
un striķis rokā
brāli māsa sēdi
un «velci tēti velci tēti velci tēti»
«Wer reitet so spat durch Nacht und Wind?
Es ist der Vater mit seinem Kind»
kā izteicies Gēte
slīd kājas pa sniegu
bet soli pie soļa es cītīgi lieku
bet kas man var pateikt uz priekšu vai tieku
var atkal uznākt kāds Nacht und Wind
nebēdā tēta soļi vēl dimd
un snieglapiņas no sniegrozēm lido
tie bērni ir lielāki viņi jau slido
(tie bērni ir lielāki
viņi ceļ metro
un vaid pa sapņiem un sapņo par retro)
nezvalsties brāli
māsiņa sēdi
«velci tēti» un «velci tēti»
«Wer reitet so spat durch Nacht und Wind?»
tēta pakavs pret akmeni šķind
7
Bet tev nemūžam nemelošu, Rīga.
E. Zirnis
pelni un pumpuri tavās acīs
maigas kā ziedlapiņas tev lūpas
Pļavnieku dvēsele
Rīgas daļiņa
tavā priekšā es nokrītu kņūpus
visādi gadās
un visādas uzceļas
mājas —
bet kuram tad negribas platību
kurš mani pievāks
un kurš mani mierinās
ja es no tevis piepeši atkrītu?
